Daudzi, tiekoties ar mani, runāja par Vassulu Rīdenu, pareizticīgo grieķieti, kura ir guvusi mistisku pieredzi. Tagad viņa dzīvo Šveicē, ir precējusies un viņai ir divi bērni. Šie ļaudis sacīja man, ka satikšanās ar Vassulu un viņas pierakstīto vēstījumu lasīšana bija mainījusi viņu dzīves. Viņu teiktais mani pārsteidza. Es par viņu pastāstīju Patrikam de Lobjē, kurš dzīvo Ženēvā. Viņš iepazinās ar Vassulu un pēc viņu tikšanās veltīja veselu nedēļu viņas pierakstīto vēstījumu izpētei. Drīz pēc tam, būdams pārliecināts par šo vēstījumu garīgo autentiskumu, viņš 1989. gada 26. augustā atveda Vassulu pie manis uz Evrī. Es viņai uzdevu daudzus jautājumus uz kuriem Vassula atbildēja nesteidzīgi un apdomīgi. Viņas atbildes bija skaidras, sakarīgas un izsmeļošas.

Šaurais atpazīšanas ceļš.

Es nejūtos pietiekami kompetents, lai izteiktu spriedumu par šiem vēstījumiem. Es tikai centos uzdot vajadzīgos jautājumus un godīgi pierakstīt atbildes. Lasītājiem būs jāvērtē pašiem. Es kopā ar citiem izmeklētājiem piedalos šajā izmeklēšanas procedūrā, būdams pārsteigts un izbrīnīts par to, kā pēdējā laikā pavairojies parādību, kontaktu, vēstījumu un neparastu harismu skaits. Pirms septiņiem gadiem es nepazinu nevienu cilvēku, kas būtu piedzīvojis mistisku pieredzi. Šodien es zinu desmitiem tādu cilvēku. Es nepazinu nevienu cilvēku ar stigmatiem (Kristus brūcēm). Šodien es pazīstu kādus divpadsmit stigmatizētos. (Vassulas viņu vidū nav.) Es sev uzdodu ļoti aktuālu jautājumu: Ko nozīmē šī mistiskās pieredzes pavairošanās? Vai tās ir viltus atklāsmes vai arī svētību izliešanās? Baznīcas inteliģence sliecas domāt, ka labākā atbilde šādām parādībām ir kritika, tas ir – šo parādību noliegums. Tomēr spēja atšķirt un atpazīt var balstīties tikai uz faktiem. Šinī gadījumā notiekošais var izraisīt pozitīvu satraukumu un pārsteigumu. Pievēršoties šai tēmai, mums ir jāizvairās no diviem slazdiem: no vienas puses – aizvēršanās svētībām, Gara apslāpēšana; no otras: viltus atklāsmes, kas apdraud svētības. Šādas viltus atklāsmes ir vienīgi šo svētību nožēlojams atdarinājums. Pacentīsimies izvairīties gan no šaura sekulārisma, gan no galējības... Vissvarīgākais (un ko bieži nenovērtē), - ir spēja izšķirt un atpazīt. Tai vajadzētu būt ikviena mistisku pieredzi pārdzīvojuša cilvēka dienišķajai maizei, atpazīšanai vajadzētu kļūt par pamatbarību visiem, kuri vēlas dalīties viņiem dotajās dāvanās. Kas ir Vassula? Vassula Rīdena, kas sēž man priekšā, ir dzimusi 1942. gada 18. janvārī Ēģiptē. Viņas vecāki ir grieķi. 1966. gadā viņa apprecas ar studentu, kurš no 1968. gada sāk strādāt ANO. Sākot no šī laika, vīra dienesta dēļ viņa pārceļas no valsts uz valsti. 16 gadus viņa ir pavadījusi Āfrikā, bet pēc tam dažus gadus Bangladešā (no 1984. gada marta). Jauns vīra paaugstinājums amatā 1987. gada augustā viņu aizveda uz Šveici: šī Dieva Apredzības dāvana ir devusi viņai labākus apstākļus un iespējas vēstījumu izplatīšanai. Vassulai ir gaiši mati, skandināvu profils, tāpēc rodas iespaids, ka viņa, tāpat kā viņas vīrs, ir zviedriete. Taču viņas tēvs, būdams grieķis, arī bija blonds. Abi, tēvs un māte, bija grieķi, kaut arī jau otrā paaudzē dzīvoja Ēģiptē. Viņas āriene liecina par iekšēju nosvērtību un harmoniju, zināmu mieru viņas dvēselē. Viņa ir atturīga, tomēr droša. Viņa sevi pasniedz nevainojami un ar dziļu iekšēju pārliecību. Vēstījumus viņa saņem angliski, šo valodu viņa pārvalda labāk kā citas, tomēr runā arī grieķu, franču, zviedru un arābu valodā. Ilgu laiku viņa ir dzīvojusi laicīgu augstāko aprindu sievietes dzīvi. Viņa ir demonstrējusi modes apģērbus Bangladešas galvaspilsētā. Viņa ir arī apdāvināta māksliniece. Vārdu sakot, viņa ir dzīvojusi piesātinātu pasaulīgu dzīvi un guvusi tajā panākumus – tas viss viņai tagad ir pagātnē. Līdz pat šai dienai viņa ir saglabājusi savu pievilcīgo ārieni, kurā vienlaikus ir jaušama arī nevainojama atturība. Līdz 1985. gadam šī sieviete baznīcu ir apmeklējusi tikai nepieciešamības spiesta –kāzu vai bēru gadījumos. Bērnībā viņa bija redzējusi divus sapņus, kas uz viņu atstāja neizdzēšamu iespaidu. Kad viņai bija desmit gadi, sapnī viņa sadzirdēja Kristus aicinājumu. Ar lielu spēku Viņš sauca Vassulu pie Sevis. Nākamajā gadā, vienpadsmit gadu vecumā, viņa sapnī ieraudzīja savas garīgās laulības ar Kristu. Jaunava Marija gaidīja viņu ar izstieptām rokām un sagatavoja kāzām viņas līgavas tērpu un frizūru. Vassula bija tik ļoti satraukusies, ka pastāstīja par to mātei, tomēr šis atgadījums neizmainīja viņas dzīvi. Šodien šis aizmirstais sapnis no jauna ir atdzīvojies un ieguvis piepildīta solījuma jēgu. Vassula atceras, ka viņas garīgajās laulībās bija klāt arī Marija Magdalēna. Bet tad tas bija tikai sapnis, kas pārslīdēja vienīgi pa viņas dzīves virspusi. Šī iemesla dēļ viņa attālinājās no reliģiskās prakses. Viņu sev līdz aiznesa tā pati straume, kas pēc Otrā Vatikāna koncila aizveda no Baznīcas tik daudzus katoļus. Kopš bērnības viņa baznīcu bija apmeklējusi, augstākais, desmit reizes. Viņas vienkāršība ir pozitīva zīme. Taisnie, gaišie mati apņem seju, kas līdzinās dažās klasiskās gleznās attēlotajam Kristus Vaigam. Viņas māja atrodas nevainojamā kārtībā – šī iezīme ir raksturīga arī citiem cilvēkiem, kas pārdzīvojuši mistiskus redzējumus, kuriem lūgšana saskan ar veselo saprātu, bet mīlestība uz Dievu savijusies ar mīlestību uz savu ģimeni. Ļaudis, kas apmeklējuši Vassulas māju, apliecinās to pašu. T. Lorantēns: “Kā jūsu vīrs pieņēma jūsu jauno dzīvi, kura, sākot no atgriešanās brīža, tika veltīta lūgšanai?” Vassula: “Viņš to pieņem, lai arī nav tajā līdzdalīgs. Tajā dalās mans jaunākais dēls. (Vassulai ir divi dēli – astoņpadsmit gadus vecais Jans un trīspadsmitgadīgais Fabiāns.) Mans jaunākais dēls (viņa turpina) atbalsta un aizstāv mani grūtā brīdī.” L.: “Kad jūs aizbraucāt uz Bangladešu, vai jums bija kāda garīga veida nodarbošanās? Vai jūs dzīvojāt reliģisku dzīvi?” V.: “Es uz dievkalpojumu negāju pat Ziemassvētkos.” Šķīstīšanas eņģelis. L.: “Kad aizsākās jūsu sadraudzība ar Kristu?” V.: “Tā sākās 1985. gada pēdējā novembra nedēļā, bet tas vēl nebija Kristus.” L.: “Kas notika tajā dienā?” V.: “Es sajutu savā miesā tādu kā pārdabisku vibrāciju, kas izplūda no manām rokām. Es rakstīju iepirkumu sarakstu, bet tad pēkšņi mana roka sāka trīcēt un es vairs nevarēju vadīt rakstāmo. Tas ieguva patstāvīgu spēku, pār kuru man vairs nebija teikšanas, un iesāka pierakstīt garīgus vēstījumus. Tas bija mans sargeņģelis.” L.: “Kā jūs uzzinājāt, ka tas ir jūsu sargeņģelis?” V.: “Tāpēc, ka, lietojot manu pašas roku, viņš uzrakstīja,: “Es esmu tavs sargeņģelis.” Viņa vārds ir Daniels, un viņš man palīdzēja uzzīmēt skici, kurā viņš tiek attēlots.” L.: “Taču, kad jūs pierakstāt, tie ir jūsu muskuļi, kas darbojās?” V.: “Jā, bet, pat ja es pretojos, mana roka turpina rakstīt. Tāpat ir ar to, kas attiecas uz Jēzu. Vienreiz es sāku šaubīties un sacīju sev: ”Neiespējami, ka ar mani notiek kas tamlīdzīgs.” Es gribēju nolikt rakstāmo, bet Jēzus, vēloties mani uzmundrināt, sāka pārvaldīt rakstāmo vēl spēcīgāk. Viņš pierakstīja vēl ātrāk, it kā vēlēdamies man pateikt, lai es nešaubos.” L.: “Bet mēs vēl runājām par eņģeli...” V.: “Eņģelis sagatavoja mani uz tikšanos ar Jēzu. Tā bija sava veida šķīstīšana (attīrīšana). Viņš parādīja man manus grēkus tā, kā cilvēks tos redz šķīstītavā. Es ar pilnīgi savādāku skatienu paskatījos uz mazajiem grēkiem, kuri agrāk man šķita tīrie sīkumi. Tie likās milzīgi, un es to dēļ jutos tik slikti, ka sāku sevi neieredzēt. Kā es biju varējusi darīt tādas lietas? Tā bija ļoti liela attīrīšana.” Jēzus diktēšanas laikā. L.: “Cik ilgi tas turpinājās? Divus gadus?” V.: “Nē, sarunas ar eņģeli turpinājās tikai trīs mēnešus.” L.: “Bet kas atnāca pēc šiem trīs mēnešiem? Jaunava Marija? Kristus?” V.: “Atnāca Jēzus. Viņš man jautāja: “Kurš nams ir svarīgāks – tavējais vai Mans?”” L.: “Vai jūs Viņu tai brīdī redzējāt?” V.: “Jā, iekšēji. Es varu Viņu aprakstīt. Es Jēzum sacīju: “Tu bieži izskaties noskumis”. Viņš man atbildēja: “Nē, Es neesmu noskumis, kad Es atrodos kopā ar pazemīgām dvēselēm, kuras Mani mīl un ir gatavas pašuzupurēties.” L.: “Bet vai Viņš vienmēr šķiet noskumis?” V.: “Kad Viņš smaida, Viņam vaigos ir bedrītes!” L.: “Šajos vēstījumos ir kāda problemātiska nianse. Kristus jums vairākkārt atkārto, ka Viņš cieš. Vai tagad, būdams augšāmcēlies, Viņš vēl joprojām cieš?” V.: “Mans garīgais vadītājs izteica tādu pašu iebildi: “Kā Viņš var ciest, kad Viņš ir pagodināts?” Jēzus man atbildēja: “Es ciešu, tāpēc ka esmu vienots ar jums un jūtu, kad kāds pret Mani saceļas.” L.: “Jūs sākāt iepazīt Kristu trīs mēnešus pēc eņģeļa pirmajām vizītēm, tātad -1986. gada februārī. Kā tas notika?” V.: “Līdz tam es baidījos no Kristus. Kādu reizi Viņš nostājās mana eņģeļa vietā, bet es to nezināju. Vēstījuma beigās Viņš sacīja: “Lūk, kādai tev jābūt – tuvās attiecībās ar Mani.” Viņš akcentē dvēseliskās tuvības svarīgumu.” L.: “Vai jūs nevarētu to paskaidrot?” Transcendents un tuvs. V.: “Sākot saņemt šos vēstījumus, kad es vēl biju Bangladešā, kādu reizi, kad Kristus diktēja man, es piepeši iedomājos: “Cepeškrāsns ieslēgta!” Un tad es iesaucos: “Ai!” Jēzus pajautāja: “Kas noticis?” Es sacīju: „Es domāju, ka cepeškrāsnī kaut kas deg.” Viņš sacīja: “Tad nekavējoties aiziesim pie tās kopā.”… Bet tai pašā laikā Viņš izpauž Savu Svētumu. Viņš vienlaikus ir gan sirsnīgs Tuvums, gan Svētums.” L.: “Ko jūs saprotat ar vārdu svētums?” V.: “Dieva pielūgsmi.” L.: “Jā, svētums Bībeliskā izpratnē – tā ir transcendence. Vai diktēšanas laikā jūs esat ekstāzē? Vai esat izņemta no apkārtējās vides kā Medžugores vizionāri? Liekas, ka tas tā nav?” V.: “Nē, es redzu visu, kas ap mani notiek, bet vienlaikus es esmu pārņemta ar Kristu un Viņa vēstījumu. Tas ir nedaudz līdzīgi, kā tad, kad jūs rakstāt pie sava rakstamgalda, nedomājot par to, kas atrodas jums apkārt, bet tai pašā laikā notiekošais vēl arvien ir jūsu uzmanības lokā.” L.: “Jūs esat ļoti atkarīga. Vizionāriem, kuri Medžugorjē redz Jaunavu Mariju, arī ir tikusi ierobežota viņu brīvība.” V.: “Viņš lūdza nespert ne soli, nejautājot Viņam.” L.: “Vai tas nepārvērš jūs verdzenē? Tas jau pat nav jūsu rokraksts, tas ir kāda cita rokraksts. Un pat, ja roka ir jūsu, eksperts neuzdrošinātos apliecināt, ka raksta viens un tas pats cilvēks.” V.: “Jā, bet Jēzus man sacīja un skaidri parādīja, ka šajā rakstīšanas veidā nav nekas no automātiskā pieraksta, kā daži to iedomājās. Reiz Viņš sacīja man: “Šodien tu pierakstīsi Manu vēstījumu ar savu rokrakstu, tā, lai tie, kas nav pareizi izpratuši tev doto svētīgo dāvanu, varētu saprast. Es esmu tevi apveltījis arī ar žēlastības dāvanu saprast Manu Balsi. Atļauj man šodien tev tikai diktēt, bet tu klausies un pieraksti.” Pēc šiem vārdiem Vassula man parādīja savu burtnīcu, kurā bija uzskatāmi redzams, kā izmainās rokraksts šī vēstījuma pieraksta laikā. Vārdi: “Vassula, laiks ir īss”, - pierakstīts ar viņas pašas sīko, emocionālo rokrakstu. Un šis vēstījums, kas rakstīts Vassulas pašas rokrakstā, aizņem divas lappuses un beidzas ar vārdiem: “Tas visiem tiem, kuri domā, ka Es vadu tavu roku, bet tu nedzirdi Mani vai nesaproti, ka Es, Kungs, tevi iedvesmoju. Šajā vietā no jauna parādās stingrais rokraksts: “Pieņem Manu Mieru, esi modra.” Nē, Vassula neatrodas mehāniskā atkarībā kā robots. Viņa rīkojas no augšienes saņemtas iedvesmas rezultātā, nebūdama pakļauta kādai iekšējai vadībai. Viņa izsaka savas domas pilnīgi skaidri. Viņa ir brīva, mierīga un prieka pilna. Te mums drīzāk ir darīšana ar labprātību, bet ne ar atkarību. Tur nav nekādas piespiešanas, iekalšanas važās. Drīzāk tā ir labprātīga mīlestība. Palūdzu viņai to precizēt. L.: “Kad jūs pierakstat vēstījumus, vai tā ir jūsu roka, kas darbojas, vai drīzāk jūs dzirdat diktēto?” V.: “Tas tiek diktēts man, un es to dzirdu sevī iekšā.” L.: “Bet jūs teicāt, ka Viņš kaut kādā veidā virza jūsu roku.” V.: “Jā, tas notiek vienlaicīgi. No sākuma Viņš vadīja manu roku bez diktēšanas. Reiz Viņš man sacīja: “Es gribētu, lai tu iemācītos sadzirdēt Manu Balsi, iekšējo Balsi.” Un sešu nedēļu laikā es iemācījos sadzirdēt Viņa iekšējo Balsi. Viņš diktē vārdu pēc vārda, un reizēm gadās tādi vārdi, kurus es nesaprotu. Man tos nākās meklēt vārdnīcā. Reizēm Dievs ielej gaismu manā prātā, lai es saprastu, ko Viņš grib man sacīt.” L.: “Pat ja tas ir teikts angliski, ir vārdi, kuru izprašana jums sagādā grūtības? V.: “Jā, ir daži vārdi, kurus es nezinu.Reizēm Viņš dod man veselu rindkopu, un man tā ir ātri jāpieraksta, kamēr vēl neesmu aizmirsusi. Bet, ja arī es aizmirstu, Viņš man atgādina izlaisto vārdu. Reiz Viņš mani sūtīja uz grēksūdzi. Es pretojos. Es gribēju nodzēst uzrakstīto frāzi, bet Viņš aizturēja manu roku. Bija tā, it kā rakstāmais būtu iestrēdzis caurumā. Tad es to pastūmu ar otru roku, kura šķita brīvāka. Pēkšņi rakstāmais vienkārši pagriezās manā rokā un izleca ārā no tās, bet mana roka tika atmesta atpakaļ.” Atšķirība rokrakstos ir acīmredzama. Kad Vassula raksta diktēto, rokraksts ir plašs, ar ļoti augstiem burtiem. Kad viņa raksta kaut ko no sevis – komentārus vai paskaidrojumus, tad tas tiek darīts ar viņas pašas rokrakstā: burti ir sīki, smalki un emocionāli. Bez tam, Vassula raksta divreiz. Pirmo reizi viņa raksta ātri, bet pēc tam izņem to teksta daļu, kas attiecas tikai uz viņu pašu, bet pārējo pārraksta vēl rūpīgāk. V.: “Kad es pārrakstu, Viņš mani palabo”, - Vassula piebilst. L.: “Jūs reizēm zīmējat starp vārdiem sirdis, daudz siržu.” V.: “Tas ir Jēzus Vissvētākās Sirds simbols.” L.: “Vai arī šajā gadījumā Viņš vada jūsu roku?” V.: “Jā. Reizēm es zīmēju zivi.” (Zīme, kas simbolizē Kristu.) L.: “Jūs tikko teicāt, ka Dievs vienlaicīgi ir gan transcendents, gan arī atrodas tuvu jums. Viņu mēs pielūdzam, bet vienlaicīgi atrodamies arī dvēseliskā tuvībā ar Viņu. Kā jūs pieņemat šīs tuvās attiecības attiecībā uz Viņa pielūgsmi?” V.: “Sākuma es rakstīju, sēžot uz krēsla. Tagad rakstu, stāvot uz ceļiem neliela galdiņa priekšā savā istabā, kur atrodas desmit ikonas. No sākuma es nestāvēju uz ceļiem, bet kad es pa īstam sapratu vēstījumus, es arī apzinājos Kristus varenumu. Viņš man sacīja: “Vassula, vai tad Es neesmu pelnījis vairāk?” No tā laika es vienmēr palieku uz ceļiem pielūgsmē.” L.: “Cik ilgi tas turpinās?” V.: “Četras vai piecas stundas, reizēm sešas: četras stundas no rīta un divas pēcpusdienā.” L.: “Vai jūs gribat teikt, ka tikai pierakstāt? Vai jūs lūdzaties? Vai jūs Viņam kaut ko jautājat?” V.: “Jā, es runāju ar Viņu par visu. Viņš man sacīja nespert ne soli bez Viņa piekrišanas: “Nāc pie Manis, lūdz Man padomu, un Es tev atbildēšu.” L.: “Pirms nākt šurp, jūs jautājāt Viņam?” V.: “Jā, es jautāju Viņam, un Viņš sacīja: “Esi pārliecināta, paļaujies uz Mani.” Kārdināšanas. L.: “Reiz jums parādījās velns.” V.: “Jā, man bieži uzbrūk sātans. Viņš pat aizgāja tik tālu, ka nodiktēja man četras sakarīgas rindkopas.” L.: “Jūsu roka pierakstīja?” V.: “Jā, bet Jēzus iemācīja man atpazīt un atšķirt Viņa Klātbūtni no sātana darbības. Kad tas nav Kristus, es palieku pavisam auksta. Tiklīdz to apzinos, sātans attālinās un aizbēg. Reiz viņš uzdrošinājās tuvoties tad, kad Kristus man diktēja vēstījumu. Tad Kristus pagriezās pret viņu un sacīja: “Klusē!” Un viņš tūdaļ apklusa.” L.: “Tātad, kad jūs saprotat, ka tas ir viņš, sātans jūs no jums atkāpjas?” V.: “Uzreiz, bet pirms aiziešanas viņš mani aizvaino.” L.: “Ko viņš saka?” V.: “Kādus apvainojumus? “Kuce” un tamlīdzīgus. Bet tā biežāk gadījās pagājušajā gadā. L.: “Jūs apvainoja, bet jums neuzbruka, neizdarīja vardarbību?” V.: “Uzbruka? Reiz tas bija gandrīz kā fizisks uzbrukums. Reiz vakarā mani aiz šalles satvēra tāds kā plēsīgs putns, ērglis. Es smaku, nespēju elpot. Tad es piesaucu Jēzus Vārdu, un ļaunais gars mani atlaida.” Kāpēc publicēt? L.: “Bet kāpēc publicēt šīs burtnīcas?” V.: “Kad bija pagājuši trīs gadi, Kungs mani palūdza publicēt šos vēstījumus. 1988. gada novembrī Viņš uzstāja, lai reizi mēnesī notiktu lūgšanu sapulces. L.: “Līdz tam laikam tas glabājās noslēpumā?” V.: “Jā, par vēstījumiem zināja tikai Viņš un es, un vēl četri vai pieci cilvēki.” Ģimene. L.: “Jūsu vīrs nepiedalās jūsu misijā? “ V.: “Nē, viņš ir luterānis.” L.: “Bet jūsu bērni? “ V.: “Viņi tic un aizstāv mani, īpaši jaunākais. Viņš kļūst līdzīgs jaunam lauvam. Ja man ar kādu iznāk domstarpības, viņš no savas istabas sāk klausīties, un tad uzreiz nāk mani aizstāvēt un saka: “Kas te notiek? “ Reiz Jēzus sacīja man: “Marija ir Dieva Māte.” Man šī atziņa bija kas jauns. Kad es tajā vakarā to pārdomāju, ap pusdesmitiem mans dēls ienāca manā istabā. Viņam rokā bija grāmata par Asteriksu un viņš man angliski pajautāja: “Marija taču ir Dieva Māte, vai ne tā?” L.: “Bet kā tas viņam ienāca prātā?” V.: “Es nezinu. Tas mani pārsteidza. Nākamajā dienā es viņu pavadīju uz skolu un atgādināju viņam: “Vakar vakarā tu ienāci manā istabā un man uzdevi kādu jautājumu.” Bet viņš jau vairs neko neatcerējās. L.: “Viņš vairs nezināja, ko tas nozīmē?” V.: “Nē.” L.: “Tātad viņš ir iekšēji dziļi saistīts ar jums?” V.: “Jā, tajā dienā Jēzus runāja caur viņu.” L.: “Bet ko Jēzus jums lūdza? “ V.: “Lai es kļūtu svēta. Tas mani biedēja. Es domāju, ka tas nozīmē: “Ej uz klosteri, atstāj savu ģimeni.” Es vairījos no Viņa. Bet tad es atgriezos pie Viņa, lai pateiktu: “Vai tu gribi, lai es būtu atklāta ar Tevi?” “Jā.”, - Viņš atbildēja. Tad es Jēzum sacīju: “Vai es nevaru mīlēt Tevi tāda, kāda es esmu? “ “Protams. Tieši to Es vēlos, tāpēc, ka Man visbūtiskākā ir sirds. Paliec tāda, kāda esi.” Un Viņš piebilda: “Ja sāls zaudē savu sāļumu, kāds labums no tās? Ne jau ārējais veidols ir svarīgs, bet gan sirds.” Krusta godināšana. L.: “Kādu svētumu Viņš no jums sagaida? “ V.: “Dalīties ar Viņu visā, nest viņa Krustu, sekot Viņa likumiem.” L.: “Vai Viņš jums ir uzticējis kādu misiju?” V.: “Jā.” L.: “Kāda tā ir? “ V.: “Viņš man sacīja: “Tev jāpieraksta vēstījumi, jāmīl Mani un jāizplata Mani vēstījumi. Pārējo izdarīšu Es.” L.: “Un līdz kādam laikam jūs gatavojaties līdzīgā veidā pierakstīt ?” V. Viņš man sacīja: ”Līdz tavu dienu beigām, - līdz beigām.” Es Viņam atbildēju: “Pasteidzies!” L.: “Jūs gatavojaties pamest šo pasauli, lai savienotos ar Viņu?” V.: “Ak, jā.” L.: “Un jūs nebaida nāve? Nemaz?” V.: “Nemaz. Viņš man ir atļāvis nobaudīt – lai arī pavisam nedaudz – Paradīzes burvību. Ko gan vēl es varētu vēlēties? “ L.: “Un tomēr jūs reizēm jūtaties nogurusi, skumja, grūtsirdīga?” V.: “Jā, kad pagāja trīs gadi, es sacīju Viņam: “Kungs, ir labi ņemt uz sevis Tavu Vārdu, bet ir ļoti grūti nest to vienai.” Es biju ļoti noskumusi. Tajā pašā vakarā es redzēju garas trepes, paceļamies līdz pašām Debesīm, un uz tām manā priekšā bija tēvs Pio un Asīzes Francisks.” L.: “Stigmatiķi!” V.: “Es nezinu.” L.: “Jūs neesat redzējusi viņu stigmas?” V.: “Nē. Tēvs Pio runāja ar mani itāliski. Es sapratu vienīgi to, ka viņš teica man, lai es nepadodos un turpinu. Lai mani uzmundrinātu, Asīzes Francisks parādīja man uz trepēm. Augšā es redzēju svēto siluetus un viņi ar rokām deva zīmes: “Kāp augšā! Nāc augšā!” L.: “Ko viņi centās jums pateikt?” V.: “Nepadoties, turpināt, nenolaist rokas, neatkāpties!” L.: “Reiz jūs lūdzāt Kristu, lai Viņš atļauj jums atstāt šo ceļu un sākt dzīvot normālu dzīvi.” V.: “Jā, es to Viņam lūdzu. Es sacīju: “Es vairs nespēju turpināt. Atstāj mani. Es turpināšu Tevi mīlēt tāpat, kā Tevi mīl citi ļaudis, bet es vairs nevaru tā dzīvot.” L.: “Un tai pašā laikā jūs nebaidāties nāves. Tātad šī misija ir tik smaga.” V.: “Jā. Bet tad Viņš atvēra Savu Sirdi. Es ieraudzīju Viņu līdz nāvei ievainotu. Viņš parādīja man visas Savas brūces un, sāpīgi saplosītu Sirdi, sāka diktēt vēstījumu: “Mani šausta ik dienas…” Tad es sacīju sev: “Nē, es nedrīkstu Viņu pamest.” Tas bija vēlu, 24. augustā, ceturtdienas vakarā. Es rakstīju vēstuli uz Kanādu mācītājam, kurš gribēja saņemt visas kasetes. Es jautāju Jēzum, ko es vēl varu piebilst vēstulē? Viņš man atbildēja: “Saki viņam, ka Es viņu svētīju.” Es pierakstīju un sacīju Jēzum: “Vai mēs beidzot nevarētu iet gulēt, mans Kungs?” Viņš atbildēja man: “Labi, atpūtīsimies, bet ar noteikumu, ka Es atpūtīšos tavā sirdī, bet tu atpūtīsies Manā Vissvētākajā Sirdī.” Vēstījumu izplatīšanas sākums. L.: “Vai jūs izplatījāt vēstījumus grieķu valodā?” V.: “Rodas pilsētā pareizticīgie, kas pieder harismātiskajai Atjaunotnei, tos pieņēma. Es iemācīju viņiem lūgties Rožukroni, un viņi pieņēma arī to. Viņi šo lūgšanu nēsā ap kaklu.” L.: “Vai tā ir draudze vai klosteris? V.: “Nē, tā ir kāda ļoti atvērta harismātiskās Atjaunotnes grupa. Daudzi no viņiem runā angliski un lasa vēstījumus.” L.: “Jūsu misija Baznīcā ir vienotība. Jūsu vēstījumos Jēzus bieži runā par Pāvestu Jāni Pāvilu II kā par Pētera pēcteci. Bet ko par to domā jūsu Pareizticīgo Baznīca? V.: “Es nodevu vēstījumus pareizticīgo metropolītam Damaskinosam… Viņš tos pieņēma un izskata. Iespējams, vēstījumi par pāvestu viņam sagādā nelielas grūtības, jo tajos tiek uzsvērts pāvesta primāts. L.: “Prioritāte vai juridikcija? Prioritāte pienākas pareizticīgajiem. Tieši jurisdikcija rada problēmu.” Vassula šo terminoloģiju neizprot. Viņa man saka: “Pāvests ir Baznīcas pamats. Pāvests ir Pētera pēctecis. Jēzus saka: “Es viņu izvēlējos, ļaudīm viņš ir jāatzīst.” Viņa piebilst: “Daži ļaudis pat lūdza arhibīskapu Mamiju (Frīburgas katoļu arhibīskaps), lai viņš norādītu baznīcu, kur es varētu lasīt vēstījumus. Viņš neiebilda, tomēr neieņēma arī noteiktu pazīciju.” Krievijas atdzimšana. Viņa turpina: “Jēzus man stāsta arī par Krieviju. Pirmo reizi tas notika 1988. gada 4. janvārī. Viņš man sacīja: "Tava māsa ir mirusi”. Es ieraudzīju novārgušu sievieti, nespēkā guļam uz zemes. Tā bija Krievija. 1988. gada 1. februārī viņš no jauna man parādīja: ,,Es gatavojos viņu augšāmcelt tāpat kā Lācaru. Es uzliku Savu Roku uz viņas aukstās sirds.” Trešo reizi, 1988. gada 11. martā, Viņš man sacīja: "Krievija pagodinās Mani”. (Pēc tam, 24 decembrī, sekoja jauns vēstījums: "Caur tavu māsu Krieviju Es esmu nodomājis izpaust Savu Slavu. Es izdaiļošu viņu, apņemšu viņu ar Savu Skaistumu un Savu Šķīstumu, un Es nolikšu viņu kā paraugu taviem brāļiem (šeit Tas Kungs domāja Romas katoļticīgos), lai caur viņu un viņā tie varētu ieraudzīt Manu Skaistumu, Manu Šķīstību un Vienotību. Mana meita, drīz būs tavas māsas laulību dienas gadskārta, viņas pievēršanās Man… tas Esmu Es, jūsu Glābējs, kas nāk glābt jūs no sarkanā pūķa nagiem. Mani balodīši, tas Esmu Es, jūsu Jēzus, kas nāk, lai salauztu visus jūsu sprostus un atbrīvotu jūs… Mana Gaisma augšāmcels tavu māsu Krieviju un visas viņai blakus esošās valstis. Es salauzīšu visus jūsu sprostus un atbrīvošu jūs. Saprotiet, ka glābšana un atbrīvošana nāk vienīgi no Manis. Lūdz par savu māsu, lūdz par viņu.”) L.: "Tas līdzinās Medžugorjes un Fatimas vēstījumiem. Jūs tos zināt? Vai Viņš jums runāja par Bezvainīgo Marijas Sirdi, kā tas bija Fatimā?” V.: "Viņš man teica: "Es vedu tevi pie Savas Mātes, Es ievedu tevi istabā, kur Es tiku ieņemts.” Es nezināju, kā pareizi saprast šos vārdus. Vai Viņš runā par Nācareti? Es domāju, ka drīzāk Viņš runā par atrašanos Marijas Sirdī.” L.: "Jā, Baznīcas Tēvi un Baznīca saka, ka, pirms ieņemt Jēzu Savā miesā, Marija Viņu ieņēma Savā Sirdī.” V.: "Jēzus lūdza man sastādīt plānu lūgšanu sapulcēm, par kurām es runāju. Es teicu Viņam: "Es nezinu, kā to darīt; es nezinu, ko runāt; es nezinu, ko vispār darīt.” Viņš atbildēja: ,,Ne jau tu to visu darīsi. Es to darīšu, un Es diktēšu tev programmu”. Viņš lūdza mani evanģelizēt ar mīlestību Mīlestības dēļ.” L.: "Bet kur visā tajā slēpjas jūsu personīgā iniciatīva? Jūs izvēlaties tēmu?” V.: "Jā. Piemēram, Viņš deva man tādu programmu: "Svētīt viņus Manā Vārdā”. Tad es saku: "Visa šī programma bija Jēzus plānota, un es jūs svētīju Viņa Vārdā.” 1. Miers jums. 2. Lūgšana Svētajam Garam (lūgšana, ko es ik dienas lūdzos). 3. Lūgšana Svētajam Erceņģelim Miķelim (lūgšana, kuru senāk lietoja Mises beigās). 4. Lasījums no Bībeles. 5. Svētās Sirds un Marijas Vēstījumu lasījums. 6. Mēs nobeidzam ar Rožukroņa lūgšanu un Svēto Noslēpumu svētīšanu. L.: "Bet kāpēc ir tik daudz redzējumu, kuri pārsteidz un šokē? V.: "Es domāju, ka to skaits pavairosies saskaņā ar Joela pravietojumiem: "Jūsu bērni redzēs redzējumus, un jūsu vecaji redzēs sapņus.” L.: "Jūsu vēstījumos sevišķi tiek izcelta Svētā Gara darbība.” V.: "Jā, es pamostos naktī un dzirdu lūgšanas, kuras Viņš manī lūdz… Svētais Gars lūdzas mūsos. Viņa klātbūtne ir reāli sajūtama. Svētais Gars manī lūdz Baznīcas lūgšanas. Dažkārt Viņš lūdzas Ticības apliecinājumu.” L.: "Jūsu pieredze pilnībā sakrīt ar apustuļa Pāvila pieredzi: "Svētais Gars mūsos sauc "Abba”, "Tēvs”… Jums ir arī dziedināšanas dāvana.” V.: "Jā, garīga dziedināšana, atgriešana. Bet daži ļaudis ir sacījuši man, ka viņi arī fiziski ir dziedināti. Vienam bija vēzis, bet kādam cilvēkam AIDS," - viņa runāja atturīgi, neizceļot šos faktus, kam nav dokumentētu zinātnisku pierādījumu. Viņa man izstāstīja arī par smaržu, kuru pa laikam sajūt, un par savām balsī izteiktajām lūgšanām. V.: "Dienu es sāku ar trim lūgšanām. Viena – Svētajam Erceņģelim Miķelim, otra - Vissvētākajai Jēzus Sirdij, un trešā – Jaunavai Marijai." Viņa man tās parāda un norunā tās angļu valodā. L.: "Vai jums ir kādi vēstījumi garīdzniekiem?” V.: "Jā, viņiem jābūt mazāk skeptiskiem. Viņiem nevajadzētu pretoties Garam. Jēzus sacīja: ,,Ja jūs ticat Svētajam Garam, kāpēc jūs Viņu vajājat un nicināt (nicinot tos, kam ir harismas)? Kāpēc jūs gribat, lai Es klusēju? Kāpēc jūs gribat mirušu Dievu?” Pretrunas. L.: "Vai jums ir grūtības ar garīdzniekiem?” V.: "Ar vienu no viņiem. Tēvu S. no Šveices. No sākuma viņš mani atbalstīja, bet tad mainīja savas domas. Viņš domā, ka es varu traucēt dona Gobi Mariāņu kustībai. Tai pašā laikā, arī es esmu šīs kustības biedre, un mans garīgais tēvs Džeims Fennens no Bangladešas arī ir iesaistīts šai kustībā, un viņš atbalsta mani.” L.: "Kāda veida iebildumus izvirza tēvs S.? V.: "Viņš nekad tos nav skaidri un konkrēti formulējis. Kāda sieviete – mistiķe – bija ar viņu runājusi par mani. Liekas, sātans viņai bija par mani sacījis: "Es sasniedzu savu mērķi.” L.: "No jūsu vēstījumiem kļūst skaidrs, ka sātans patiešām cenšas jūs apmānīt. Tā ir samērā izplatīta parādība, bet jūs tam nepadodaties.” (Man šķiet, ka viņai piemīt garu atpazīšanas dāvana.) Ikdienas dzīve. L.: "Klausoties jūs, kāds varētu nodomāt, ka jūs dzīvojat citā pasaulē. Jūs lūdzaties četras stundas no rīta un divas vakarā, bet ko jūs darāt pārējā laikā?” V.: "Pusdienās es kaut ko iekožu. Es eju uz veikalu, lai nopirktu produktus ne vien sev, bet arī savai mātei, kura nejūtas labi. Viņa nav slima, bet viņai ir grūti staigāt. Tāpēc es izpildu visus viņas pasūtījumus. Vēl es rūpējos par savu dēlu, kad viņš atnāk no skolas.” L.: "Tādā gadījumā jūs esat ļoti aizņemta. Bet kas notiek tajās dienās, kad jūs izbraucat no mājas, kā, piemēram šodien?” V.: "Es saņemu nelielu vēstījumu, varbūt vienas vai divu lappušu garumā, bet rīt es saņemšu daudz vairāk.” L.: "Vai ir dienas, kad jūs vispār nesaņemat vēstījumus?” V.: "Nē, pat ja vēstījumi aizņem tikai trīs minūtes. Es nevarētu bez tiem iztikt.” L.: "Vai jūs varētu rakstīt vilcienā, pa ceļam uz mājām? V.: "Es varu ne tikai pierakstīt, bet arī koncentrēties, lai sadzirdētu Viņa Balsi un sarunātos ar Viņu. Es redzu Viņu ar iekšējo skatienu. Bet, kad atnāk konduktors, Jēzus man neliedz palūgt viņam vienu biļeti. Viņš iemācījis man runāt par "mums”. Mēs izejam no mājas, mēs gatavojam krūzīti kafijas. Vienmēr ir "mēs”, "kopā”. Kāpēc? Tāpēc, lai nekad neaizmirstu par Viņu, pat, kad es kāpju autobusā, es prasu konduktoram: ,,Vienu biļeti”… priekš mums. Es smejos un saku Jēzum: "Redzi, mēs viņu apmānījām. Es lūdzu vienu biļeti, bet mēs esam divi.” Viņš sacīja man: "Mēs esam viens, mēs esam viens vesels.” L.: "Vienoti vai viens?” V.: "Vienoti un viens vesels.” Gavēnis. L.: "Jūs gavējat?” V.: "Trešdienās un piektdienās ar maizi un ūdeni.” L.: "Kā Medžugorjē?” V.: "Jā, kā Medžugorjē.” L.: "Vai tas ir saistīts ar Medžugorji?” V.: "Es jautāju Jēzum, vai Viņš grib, lai es gavētu tā, kā Medžugorjē? Un Viņš atbildēja: "Jā.” L.: "Bet kā jūs to savienojat ar ģimenes dzīvi?” V.: "No sākuma neuzdrošinājos, bet tagad es to daru.” L.: "Cik gabalu maizes jūs apēdat? Vienu vai divus?” V.: "Divus. Un katru mēnesi es eju uz grēksūdzi.” L.: "Tā, kā par to runā Medžugorjē?” V.: "Jā, un Jēzus man lūdza, lai es lūgtos Rožukroni.” L.: "Bet gavēnis? Vai to jūs Viņam jautājāt?” V.: "Jā, es jautāju Viņam: "Vai tu gribi, lai es gavētu?” Viņš atbildēja: "Jā, tas Mani iepriecina.” L.: "Vai jūs to mācāt citiem?” V.: "Jā, mācu.” Medžugorje. L.: "Kāds ir jūsu viedoklis par Medžugorji?” V.: "Viņš man stāstīja par Medžugorji.” L.: "Tas bija Viņš, kas jūs turp sūtīja?” V.: "Jā, mans garīgais vadītājs uzstāja, lai es tur aizbraucu. Es nezināju, kā nokārtot šo braucienu. Tad es sacīju Svētajai Jaunavai: "Ja patiešām Tu gribi, lai es tur aizbraucu, sarīko to visu priekš manis, jo es nezinu, ar ko sākt.” Un pēc nedēļas viss bija nokārtots. Viena mana draudzene pazvanīja un sacīja man, ka braucienam autobusā viss nokārtots.” L.: "Kad tas bija?” V.: "Pagājušajā gadā (1988.), 25. jūnijā.” L.: "Tad mēs bijām tur vienā un tajā pašā laikā, bet tur bija tik daudz ļaužu.” Patiesas un viltus vīzijas. L.: "Vai Jēzus jums ir stāstījis arī par citām vīzijām?” V.: "Jā, par atklāsmēm Peskarā. Viņš sacīja, ka tā ir sātana viltība, kuras mērķis ir sēt šaubas par visām citām vīzijām.” L.: "Jā, Itālijā tas bija šoks. Vizionāre sludināja par lielām zīmēm: vienu pusdienā, otru vakarā. Bija paredzēts, ka tas būs visu laiku lielākais brīnums – tāda kā Medžugorjes pārcelšanās uz Peskaru. Salasījās pūlis - ap 100 000 cilvēku, bija žurnālisti. Visus sagaidīja vilšanās. Par laimi, bīskaps brīdināja viņus, bet vienalga tas bija liels trieciens visām atklāsmēm.” V.: "Jēzus noraidoši izturējās arī pret kādu pravieti no Vācijas, vārdā Gabriēla, sektas "Misijas māja” pamatlicēju.” L.: "Es zinu, ka Jēzus ar jums ir runājis par Garabandālu. Vai Viņš to akceptēja?” (1961. -1965. gadā Dievmāte parādījās dažiem bērniem Spānijā, Garabandālē. Viņa deva 2 vēstījumus, kuri bija paredzēti visai pasaulei.) V.: "Jā.” L.: "Bet par austrālieti, tā saucamo ,,Akmentiņu?” V.: ""Akmentiņš” man atrakstīja divas vēstules ar saviem vēstījumiem. Es sāku viņus lasīt, bet manī tie izraisīja tādu kā smaguma sajūtu. Es lūdzu Jēzum, lai Viņš man caur Bībeli dāvātu atbildi. Atverot to, mans skatiens atdūrās pret rindkopu, kura man lika izvairīties no šo vēstījumu lasīšanas.” L.: "Bez šaubām, no sākuma viņš bija patiess. Viņš sacīja, ka saņēmis dīvainu vēstījumu no Jaunavas Marijas: "Kardināls, valsts sekretārs, pielūdz sātanu, viņš kļūs viltus pāvests, un tevi, "Akmentiņ”, Dievs nosauks par pēdējo Pāvestu pirms pasaules beigām – Pēteri II.” Vai šie vārdi jūs satrieca?” V.: "Ne tikai tas. Viņš kritiski izsakās par Medžugorji. Viņš sacīja, ka Medžugorjes vizionāri ir atkritēji. Viņš slikti izteicās arī par donu Gobi, sakot, ka arī viņš atkritis no svētībām. Viņš man rakstīja no Austrālijas, es nezinu, kur viņš bija uzzinājis manu adresi.” L.: "Viņš grib izveidot ļaužu grupu, kuriem ir bijusi mistiska pieredze. Viņš būtu kaut kādā mērā viņu līderis, tāds kā vizionāru priesteris.” V.: "Es centos viņam atbildēt un pat izsūtīt viņam vēstījumus, kurus viņš lūdza, bet katru reizi kaut kas man traucēja to izdarīt. Tagad es esmu pārliecināta, ka man nekas viņam nav jāsūta.” Sapulces un atgriešanās. L.: "Kādi ir jūsu vēstījumu augļi?” V.: "Cilvēki atgriežas pie Dieva. Viņu vidū ir frankmasoni (brīvmūrnieki), Jehovas liecinieki un daudz tādu pasaulē dzīvojošu cilvēku, kuri pirms tam bija ļoti tālu no Dieva.” L.: "Kādi cilvēki nāk uz jūsu sapulcēm?” V.: "Visdažādākie. Notiek atgriešanās, ir tādi, kuri mācās mīlēt Dievu, kā Viņš grib, lai tie Viņu mīlētu. Ir arī garīdznieki. Daži man saka, ka pēc vēstījumu lasīšanas ir vieglāk lūgties.” L.: "Bet kādā veidā jūs viņus mācāt pazīt Dievu?” V.: "Pati es viņiem neko nemācu, māca vēstījumi. Dievs saka: "Kā jūs varat kādu mīlēt, ja jūs viņu nepazīstat? Nāciet taču, iepazīstiet Mani, lai Mani iemīlētu.” L.: "Un tomēr - jūs neesat robots.” V.: "Nē, Viņš man diktē, Viņš mani mierina un uzmundrina. Es dodu to, ko Viņš man saka, un neko vairāk. Ja es nezinu, kā atbildēt uz kādu jautājumu, es saku: "To es nezinu, vēstījumos par to nekas nav sacīts. Es nevaru jums atbildēt.” Kad kāds no viņiem prasa vēstījumu personīgi viņam, es saku: "Jums ir vēstījums, 2000 lappušu un varbūt vairāk.” L.: "Jūsu sapulces notiek katru nedēļu?” V.: "Nē, tās notiek reizi mēnesī. (…) Tagad šīs sapulces notiek visā Šveicē.” L.: "Cik cilvēku piedalās šajās ikmēneša sapulcēs? “ V.: "Skaits ir dažāds, no 150 – 200 cilvēku.” L.: "Cik gara ir lūgšanu sapulce?” V.: "Tā ilgst pusotru stundu.” Šķelšanās. L.: "Vai jūs esat saņēmusi vēstījumu priekš bīskapa Lefevra?” V.: "Jā, pagājušā gada jūlijā un augustā. Jēzus viņu ļoti lūdza nesašķelt Baznīcu. Tas tiešām bija ļoti saviļņojoši. Es šo vēstījumu jau nosūtīju bīskapam Lefevram.” L.: "Vai viņš atbildēja? V.: "Viņš neatbildēja, bet inkognito ieradās kāds cilvēks no viņam tuvu stāvošajiem. Kad viņš runāja ar mani, Jēzus iečukstēja man ausī: "Tas ir Lefevra sekotājs.” Tad es sacīju viņam: "Vai jūs atnācāt bīskapa Lefevra uzdevumā?” Viņš man atbildēja, ka jā. Es viņam vaicāju: "Vai jūs domājat, ka Baznīca ir pārāk plaši atvērusi savas durvis?” Viņš sacīja: "Jā.” Tad es viņam sacīju: "Jūs zināt, ka Jēzus mēdz atvērt arī logus.”