Vassulas Ciešanu pārdzīvojums sākās neilgi pēc sanāksmes sākuma.
Vassulas stāstījumam seko tēva Maikla, Pata Kallahana un Kristīnes Linčas ziņojumi (kas interneta versijā ir saīsināti).
Vassulas stāstījums:
Pirms tikšanās Vassula bija saņēmusi no Jēzus 1993. gada 11. jūnija vēstījumu.
Sanāksmes sākumā pārējie runāja, un es klausījos. Pēc aptuveni desmit minūtēm viņu balsis sāka satraukt manu dvēseli, kļuva monotonas un grūti paciešamas, ievainojot manu dvēseli. Man parādījās attēls cik tālu visi, ieskaitot mani, ir no svētuma un cik ļoti pietrūkst svētuma katras dvēseles iekšienē.
Manī ieplūda tādas sāpes, ka es izjutu dziļu agoniju. Es pieliecos pie tēva Maikla un iečukstēju viņam ausī, ka nejūtos labi. Tad viņš palūdza Patu Kallahanu palikt pie manis, kamēr pats aiziešot sameklēt kādu dokumentu savā viesnīcas istabā.
Pēc dažām sekundēm, kad agonija bija sasniegusi kulmināciju, es jutu, ka krītu, un Pats man palīdzēja apgulties uz grīdas; es cietu mokas. Man dvēsele izjuta lielas sāpes, un es rūgti raudāju. Es raudāju un biju kā piekalta pie grīdas, jo Jēzus bija pilnībā pārņēmis manu būtni, tā ka es izjutu to pašu, ko izjuta Viņš, darbojoties un runājot caur mani. Mana ķermeņa svars bija mainījies, tas bija kļuvis smags kā svins, kaut arī es pati šo pārmaiņu neizjutu.
Es izjutu, cik ļoti visa pasaule plosa Kristus Miesu. Es guvu pieredzi par šo pasauli, kas plosa Kristus Miesu. Jutu, ka nevienā cilvēkā nav Miera un ka, tā vietā, lai paceltu galvu un uzlūkotu Kristu, mēs noņemamies ar savstarpēju plēšanos, aizmirstot Viņa Svēto Klātbūtni mūsu vidū.
Es ieraudzīju, cik lielā mērā cilvēki tiek pievilti, pat tie, kuri ir tuvu Kristum, un cik ļoti pietrūkst mīlestības. Es izjutu, cik lielā mērā Visusvētais tiek ignorēts, jo mēs esam pārāk aizņemti ar sīkumainām prasībām un vēlmi cits citam atriebties. Es izjutu pasaules ļaunumu un baudu, ko gūstam, darot cits citam ļaunu. Es izjutu visu, kas Kristu šausta un no jauna sit krustā. Kontrasts starp Viņa Svēto Vaigu un mūsu aptraipīto dvēseli bija satriecošs! Cik tālu mēs visi esam no svētuma un šķīstuma.
Tad Jēzus runāja ar manu muti. Viņš nemitīgi lūdzās pēc Miera, kamēr Viņa Miesu plosīja mūsu cietsirdība. Reizēm vārds tika nočukstēts. Tad es jutu, ka esmu krustā sista. Krustā sišanas agonija iekļuva manī vai pārņēma mani. Es vairs neatceros, cik ilgi tas turpinājās. Es atceros, ka mans ķermeņa poza bija kā līķim. Galva noliekta uz krūtīm, pleci saliekti, izslieti virs grīdas, un šī poza saglabājās ļoti ilgi. Visu šo laiku manas plaukstu locītavas bija kā piekaltas pie grīdas. Kad tas beidzās, es jutu, ka kāds paceļ manu labo roku un tai piešķir bizantiešu svētības krusta formu. Es jutu, ka kāds lielāks spēks par mani pašu palīdz man izdarīt svētības žestu, acīmredzot pār ikvienu klātesošo personu. Es nespēju šo epizodi atcerēties. Kamēr tas viss notika, es izjutu mieru un vairs nekādu agoniju.
Kad tas bija beidzies, es atkal izjutu agoniju iespiežamies manā dvēselē, un mani pilnībā pārņēma Kristus sāpes. Atceros, ka gulēju uz grīdas, pēc tam piepeši attapos sēdus un, manuprāt, ļoti skaļi kliedzu. Tad es tiku no jauna atsviesta atmuguriski. Kāds salika manas rokas kā lūgšanā. Pēc tam es izdzirdēju sevi lēnām lūdzamies Tēvs mūsu, vienlaikus raudādama. Katrs vārds, kas iznāca no manas mutes, bija atdalīts no nākamā ar divu trīs sekunžu intervālu. Katrs vārds tika izrunāts ar lielām grūtībām, un mana balss bija tikko sadzirdama. Es atceros, ka tieši pirms vārdiem bet atpestī mūs no ļaunā jutos tā, it kā mans ķermenis būtu sarauts gabalos, un sāpes bija kļuvušas tik stipras, ka domāju tūlīt nomiršu.
Uzreiz pēc lūgšanas es izjutu dedzīgu vēlēšanos ieraudzīt Tēvu. Un es sāku Viņu meklēt. Manas lūpas vairākas reizes izrunāja Abba?, it kā es sacītu: Kur Tu esi?
Domāju, ka viss jau galā. Agonija mani atstāja, un es nočukstēju Pata vārdu. Viņš noliecās pie manis un pielika ausi pie manām lūpām, jo mana balss bija tikko dzirdama. Es viņam lūdzu mani piecelt un apsēdināt uz krēsla, jo biju dzirdējusi tēvu O'Karollu sakām, ka vajadzētu mani noguldīt gultā. Tad Pats vispirms mēģināja mani apsēdināt, un es varēju redzēt, kādas pūles tas viņam sagādā, tā ka viņš no tām gluži drebēja, un tomēr viņš nespēja mani piecelt no grīdas, pat ne par centimetru. Spriežot pēc vairākkārtējās iepriekšējās pieredzes, es sapratu, ka Kristus mani vēl aiztur. Man nācās vēl divas vai trīs reizes ar dažu minūšu starplaiku lūgt, lai mani pieceļ. Taču viņiem tas neizdevās. Tēvs O'Karolls pamēģināja viens pats, bet arī viņam neizdevās.
Es pasmaidīju, jo viņi šķita tik bezgala apjukuši, sastopoties ar pārdabisko. Viņi nolēma pamēģināt abi kopā, un tāpat bez kādiem panākumiem. Gandrīz uzreiz pēc tam es pati saviem spēkiem un bez lielām pūlēm pieslējos sēdus. Manas kustības bija ļoti gausas. Balss bija pazudusi. Viņi man atnesa tēju, bet es nespēju to iedzert. Apzinājos, ka Jēzus mani vēl aiztur, un drīz pēc tam no jauna saļimu Krustā sistā pozā. Izjutu krustā sišanu otrreiz. Beigās es pamirkšķināju Patam ar acīm, jo nespēju pakustēties. Mana mute bija izkaltusi, lūpas kļuvušas kā pergaments. Es lūdzu, lai Pats samitrina man lūpas. Viņš iemērca pirkstus šķidrumā un saslapināja man lūpas. To viņš darīja vairākas reizes, lai remdētu manas slāpes.
Es domāju, ka mana roka atkal tika pacelta un pieņēmusi bizantiešu svētības krusta formu. Kad mans skatiens sastapās ar tēva Rupčiča skatienu (sk. Pata Kallahana stāstījumu), mana roka atkal tika izmantota, lai svētītu. Tad Jēzus runāja ar manu muti un pravietoja:
Saki tēvam Rupčičam, ka beigās horvāti tiks atbrīvoti.
Nekas nav veltīgs.
Tas viss ir Manam Godam.
Svētīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem.
Svētīgi sirdsšķīstie, jo viņi Dievu redzēs.
Svētīgi nabadzīgie garā, jo viņiem pieder Debesu Valstība.
Priecājieties! Jo jūsu Ķēniņš jau nāk atgriešanās ceļu. Pestīšana ir tuvu!
Kad viss bija beidzies, es atkal jutos labi, man nebija nekādu blakusparādību.
(Ceturtdien, 1993. gada 17. jūnijā, kad biju aizbraukusi uz Filipīnām, saņēmu stigmatu labajā pēdā, kur tas ir vēl šodien.)
Tēva Maikla O'Karolla stāstījums:
Sanāksme sākās plkst. 10. Gandrīz uzreiz Vassula pagriezās pret mani un pačukstēja: Es nejūtos labi. Es to pateicu pārējiem, uzskatīdams, ka viņi nogaidīs, lai redzētu, kas notiks, un uz dažām minūtēm atstāju telpu. Kad atgriezos, redzēju, ka Vassula bija sabrukusi Pata Kallahana rokās. Pēc tam viņa tika noguldīta uz grīdas. Es biju redzējis Vassulu pārdzīvojam Ciešanas vismaz divreiz, vienu reizi Šveicē un vienu reizi Pitsburgā. Šis pārdzīvojums pēdējā pusotra gada laikā nebija atkārtojies. Taču es atpazinu, ka tas atkal atkārtojas, novērojot iepriekš redzētās pazīmes: pētījošo skatienu un saspringto seju, paceltās rokas, trīsas, kas šad tad pārskrēja visam viņas augumam, līdz ar baiļu kliedzieniem vai vaidiem. Šoreiz viņa reizēm raudāja.
Daži no mums bija aizkustināti līdz asarām. Pats Kallahans nometās ceļos blakus Vassulai un pierakstīja visu, ko viņa runāja. Vairākkārt tika izteikts vārds Miers. Bija arī kāds vēstījums tēvam Ljudevikam Rupčičam, o.f.m., un vēstījums konferencei. Atceroties iepriekš redzētos pārdzīvojumus, brīdī, kad Vassula šķita atgūstamies no Ciešanām, es ierosināju piedāvāt viņai tēju. Viņa mazlietiņ padzērās. Tad negaidot viņa sacīja Patam, ka Ciešanas atsākas. Tā arī notika. Linča kundze aizgāja atpakaļ uz pārdošanas biroju. Vēlāk Džons devās viņu vēlreiz pasaukt.
Pats un es samitrinājām Vassulas lūpas ar tējas vai ūdens pilieniem, ko viņa pieņēma. Katrs atsevišķi vai abi kopā centāmies Vassulu piecelt. Patam kādā celtniecības uzņēmumā kādreiz bija nācies pacelt vairāku simtu mārciņu smagumu. Bet Vassulas augumu mums neizdevās pat izkustināt no vietas, kaut arī viņa bija atsaucīga pret mūsu pūlēm; viņa ir drīzāk slaida, un parastos apstākļos būtu bijis viegli viņu panest. Tā kā mūsu pūles bija veltīgas, viņa ar humoru pasmaidīja, un man šķita, ka viņa mani gandrīz ķircina, it kā sacītu: Mēģiniet vēl!
Pats domāja, ka viņas miesā zem pasaules grēkiem bija sabrucis Pestītājs. Kad pārdzīvojums beidzās, Vassula bez īpašām pūlēm pati piecēlās sēdus, pēc tam apsēdās uz krēsla. Pats uzskata, ka pārdzīvojums tika ildzis vairāk nekā trīs stundas. Mēs pierunājām Vassulu iebaudīt vieglu launagu. Plkst. 16, kad sākās konference, viņa jau bija gatava runāt veselu stundu.
Pata Kallahana stāstījums:
Mēs sapulcējāmies Vassulas istabā, lai pārspriestu Patiesas dzīves Dievā vēstījumu publicēšanu. Sanāksmes sākumā Vassula teica, ka nejūtoties labi. Tēvs O'Karolls aizgāja uz savu istabu pēc dažiem dokumentiem. Vassula paskatījās uz mani un lūdza, lai pienāku tuvāk, sacīdama: Pat, vai tu nevarētu palikt man blakus, es nejūtos labi. Viņa saguma uz priekšu, kā grasīdamās paģībt. Es piegāju pie viņas, lai palīdzētu. Brīdī, kad atrados viņai līdzās, viņa sāka slīgt lejup uz priekšu. Es izstiepu roku, lai mazinātu kritiena triecienu, un palīdzēju viņai apgulties uz grīdas. Varēja redzēt, ka viņa ļoti cieš.
Kamēr mēs stāvējām pie viņas kājās, viņa sāka vaidēt un klusi raudāt, kā sāpju pārņemta. Viņas ciešanas kļuva tik nežēlīgas, ka lielās izbailes, ko viņa izjuta savā ķermenī, kļuva redzamas. Bija tā, it kā viņa tik tikko spētu uzņemt savā ķermenī spēcīgās ciešanas. Augums locījās agonijā. Nezinu, cik ilgi tas turpinājās.
Viņa sāka grozīties no vienas puses uz otru, reaģējot uz sāpēm; viņas kustības kļuva stiprākas, it kā kāds ar viņu manipulētu un viņa mēģinātu izvairīties. Pēc tam, visai negaidīti, viņas rokas tika atmestas atpakaļ krusta veidā. Kamēr viņas plaukstas un rokas palika nekustīgas, galva un ķermenis kustējās uz priekšu un atpakaļ no lielām ciešanām. Augums, sākot no gurniem, pacēlās sešas līdz astoņas collas no grīdas (15 20 cm), galva noslīga uz kreisā pleca. Viņa bija, tā sakot, pacelta šādā pozā, kamēr rokas palika piekaltas grīdai. Pēdas bija cieši saspiestas kopā, kreisais celis mazliet saliekts, labais saliekts un mazliet pacelts.
Tas bija kaut kas nereāls būt klāt gadījumā, kas šķita veidots no atsevišķiem Kunga Ciešanu elementiem. Virs grīdas paslietais augums man atgādināja it kā krustā piesista cilvēka attēlu. Viņas vaidus un agonijas kliedzienus reizēm pārtrauca vārdi miers... miers... miers... (vairākas reizes). Nezinu, cik ilgi tas turpinājās, bet viņas augums pārtrauca kustēties, un viņa palika nekustīgi paslējusies virs grīdas, kā jau par to rakstīju.
Mazliet vēlāk viņa atmuguriski atkrita uz grīdas un pacēla abas rokas. Viņa atvēra acis, un viņas seja kļuva starojoša, kā es to vēl nekad nebiju redzējis. Paceltām rokām viņa ļoti klusi sauca: Abba! Viņas lūpas kustējās, it kā viņa runātu, tomēr es neko nedzirdēju. Viņa bija no jauna kļuvusi mierīga, taču es zināju, ka viņa joprojām cieš. Pēkšņi viņa nolieca galvu pa kreisi un palika nekustīga, gandrīz kā mirusi.
Tikko sadzirdamā balsī viņa nočukstēja vārdus: Man slāpst. Tēvs O'Karolls viņai atnesa glāzi ūdens, bet viņa nevarēja to iedzert. Es biju nometies ceļos aiz viņas labā pleca. Viņa gulēja izstieptām rokām un šķita ciešam mazāk. Viņa pacēla roku svētības žestā, kā reizēm attēlo Jēzu, kurš svētī. Tad ļoti lēnām viņa svētīja ikvienu no mums. Kustinot labo roku, ciezdama, taču ar noteiktību viņa norādīja uz katru personu, ne reizes uz to nepaskatoties. Es apzinājos tas ir tā, it kā Jēzus mūs svētītu ar Krustu. Viņa bija kļuvusi nekustīga, salikusi rokas uz krūtīm. Viņa nekustīgi gulēja ar atvērtām acīm. Šajā brīdī vienai personai no grupas bija jāiet projām.
Tad es nometos ceļos pie viņas kājām labajā pusē. Kādu laiku viņa palika nekustīga. Viņa mazliet pagrieza galvu, lai uz mani paskatītos, it kā gribēdama man ko sacīt. Es noliecos pie viņas, lai dzirdētu. Viņa mani lūdza, lai palīdzu viņai apsēsties. Šķita, ka viņas ciešanas bija gandrīz beigušās. Es paliku vienu roku zem viņas kreisā pleca, otru zem labā pleca, lai viņu pieceltu, bet, to mēģinot, sapratu, ka nevaru viņu pakustināt. Tā bija ļoti dīvaina sajūta. It kā es mēģinātu pacelt dzīvu spēku, nevis smagu priekšmetu, kā man kādreiz tas nācies celtniecībā. Vassula man skatījās acīs, it kā zinātu, ka nespēju viņu pacelt un ka viņa nevar man palīdzēt. Tad viņa viegli pasmaidīja, bet es atkritu tupus uz papēžiem. Nesapratu, ko nozīmē viņas smaids.
Es atkal nometos pie viņas kājām. Viņa man vairākas reizes lūdza (klusā, tikko dzirdamā balsī) palīdzēt viņai apsēsties. Ik reizi es to centos izdarīt bez panākumiem, un ik reizi viņas sejā parādījās tikko manāms smaids. Es prātoju, ko šis smaids varētu nozīmēt. It kā Kungs man sacītu: Cik maz tu spēj paveikt bez Manas palīdzības. Tu pat nevari palīdzēt tik sīka auguma cilvēkam apsēsties. Tas bija arī apstiprinājums, it kā Kungs gribētu man teikt: Ir jau labi. Tev nav jāizdara viss, jo Es visu turu Savā plaukstā. Atslābinies un esi mierīgs.
Tēvs O'Karolls apsēdās uz sola pavisam tuvu līdzās. Vassula atkal lūdza, lai palīdz viņai apsēsties. Pat par abiem mums neizdevās viņu izkustināt no vietas. Tā arī bija sajūta, kas atšķirīga no gadījuma, kad mēģinām pacelt kādu ļoti smagu priekšmetu vai nedzīvu ķermeni; tas drīzāk bija kā mēģinājums pacelt dzīvu spēku. Mazliet vēlāk pēc tam, kad es un tēvs O'Karolls bijām pūlējušies viņu pacelt, viņa pati no sevis pacēla roku un pieslējās sēdus. It kā Kungs mums atgādinātu, ka viss notiek Manā laikā. Jūs nespējat neko lielu, kamēr Es jums nesniedzu Savu palīdzību, Savu atbalstu.
Sēdēdama uz grīdas, Vassula šķita ļoti, ļoti vārga. Mēs pievilkām klāt krēslu, un tēvs O'Karolls viņai piedāvāja tasi tējas. Viņš man paskaidroja, ka reizēm viņa pēc tamlīdzīga pārdzīvojuma labprāt iedzerot mazliet tējas. Mēs viņai palīdzējām apsēsties uz krēsla pie galda. Viņa tur palika sēžam ļoti mierīga un nekustīga, sakņupusi uz krēsla. Pasūtījis tēju, es paskatījos pulkstenī. Bija aptuveni plkst. 12.15. Kad tēja tika atnesta, mēs to viņai pasniedzām, bet viņa nespēja noturēt tasīti rokā. Mēs viņai devām tēju ar karotīti, bet viņa to nedzēra. Viņa šķita ļoti izvārgusi. Domādams, ka Ciešanu pārdzīvojums beidzies, tēvs O'Karolls atgriezās savā istabā. Man liekas, ka arī Džons aizgāja.
Es atkal mēģināju palīdzēt Vassulai iedzert tēju; viņa paskatījās uz mani un sacīja: Pat, es domāju, tas vēl nav beidzies, vai kaut ko līdzīgu. Un tūdaļ viņa vēlreiz krita uz priekšu, it kā gāztos nost no krēsla. Tad es atkal palīdzēju mazināt kritiena spēku un apgulties viņai uz grīdas. Pārdzīvojums norisinājās apmēram tāpat kā pirmo reizi, tikai ne tik ilgi un dziļi. Viņa bieži un izmisīgi vaidēja, kliedza un raudāja. Viņa atkal gulēja krusta veidā, lielā agonijā un mokās. Kādu mirkli viņa paskatījās uz mani. Es zināju, ka viņa grib kaut ko sacīt. Klusā un maigā balsī viņa teica: Man slāpst.
Es atcerējos pirmos tēva O'Karolla mēģinājumus padzirdīt viņu no glāzes un to, kā cits citu bijām aprūpējuši mūsu, ģimenes locekļu, vidū; mēs samērcējām vates tamponu un samitrinājām viņiem lūpas. Šeit tampona nebija, tāpēc es samērcēju savu pirkstu, lai apslapinātu viņai lūpas (Mūsu Kunga lūpas). Kamēr es klusēdams tupēju uz grīdas, man atausa atmiņā vēstījumu vārdi: Manas lūpas ir izkaltušas aiz mīlestības trūkuma. Mani nomāca skumjas. Vispirms es apzinājos, cik maz mīlestības sniedzam savam Kungam. Pēc tam es patiesi saņēmu vēstījumu! Cik maz mīlestības es sniedzu savam Kungam! Tomēr liela ir Viņa mīlestība un maigums pret mani, pret ikvienu no mums. Es apzinājos vienkāršo, bet dziļas nozīmes pilno dāvanu, ko Viņš man pasniedza, dodams iespēju apslapināt Viņa izkaltušās lūpas izrādīt tik niecīgu mīlestības un labestības žestu. Tomēr Viņš man ļāva saprast, cik ļoti tas Viņam ir svarīgi.
Paceļot acis, es pamanīju, ka Vassula uz mani skatās, it kā gribētu vēl ko sacīt. Es pieliecos, lai viņu dzirdētu. Viņa man sniedza vēstījumu, kas bija domāts tēvam Rupčičam. Ļoti klusi un lēni viņa sacīja: Pasaki tēvam Rupčičam, ka horvāti beigās tiks atbrīvoti. Kad viņa sāka sacīt vēl kaut ko, es paņēmu papīru, lai pierakstītu. Viņa iesāka: Nekas nav veltīgs. Tas viss ir Manam Godam. Vispirms viņa runāja ļoti klusi un lēni, bet tad pakāpeniski sāka runāt arvien ātrāk; es nervozēju, cenzdamies pierakstīt tikpat ātri. Es sāku pierakstīt ceturto vēstījumu: Svētīgi Miera nesēji... (tad es vienu daļu palaidu garām... Viņi redzēs Dievu.) Piektais vēstījums bija: Svētīgi sirdsšķīstie, jo arī viņi redzēs Dievu. Pēc tam sestais vēstījums: Svētīgi... (pārējo es palaidu garām). Es varēju pierakstīt pēdējo vēstījumu. Tas bija: Priecājieties! Jo jūsu Ķēniņš jau nāk atgriešanās ceļu. Pestīšana ir tuvu! Runādama viņa ļoti cieta. Es paliku nometies ceļos.
Kad sniedzu lapiņu ar vēstījumu tēvam O'Karollam, pie durvīm pieklauvēja. Tas bija tēvs Rupčičs. Abi priesteri uz dažām minūtēm izgāja gaitenī, bet es paliku uz ceļiem līdzās Vassulai. Viņa sacīja: Palūdz tēvu Rupčiču ienākt. Tad viņa mani lūdza nolasīt viņam šo vēstījumu: Pasaki tēvam Rupčičam, ka horvāti beigās tiks atbrīvoti. Viņš stāvēja pa labi no Vassulas. Viņa skatījās taisni sev priekšā.
Kamēr viņa atradās šajā stāvoklī, viņas seja ieguva citādu izskatu: tā kļuva starojoša, ekstāzes pilna, ļoti skaista, tajā apvienojās prieks un sāpes, varbūt tā tika apskaidrota. Viņas acis bija plati atvērtas, un viņa raudzījās taisni sev priekšā. Drīz pēc tam, kad nolasīju vēstījumu tēvam Rupčičam, viņa pacēla roku viņa virzienā un viņu svētīja (Jēzus viņu svētīja) ar to pašu lēno, tāpat kā pirmīt apzināto žestu, skatīdamās taisni uz priekšu un nevis uz tēvu.
Mazliet vēlāk tēvs Rupčičs izgāja no istabas ar papīriem, uz kuriem bija rakstīti vēstījumi. Viņš atgriezās vēlāk un atdeva man vēstījumus, norakstījis to, kas bija domāts tieši viņam.
Vassula turpināja pārdzīvot Ciešanas drausmīgās mokās, vispirms izstieptām, pēc tam uz krūtīm sakrustotām rokām, skatienu vēršot tālumā uz priekšu ar to pašu atšķirīgo izskatu skaista, gandrīz starojoša seja, kurā apvienojās dziļš miers un tomēr arī nepārprotamas sāpes. Es stāvēju mazliet aiz viņas labā pleca. Tēvs O'Karolls mēģināja viņu iekārtot ērtāk. Vēlreiz dzirdēju viņu sakām: Man slāpst. Tēvs paņēma mazliet ūdens un maigi samērcēja viņas lūpas (Jēzus lūpas) ar pirkstu. Viņa šķita mierīgāka.
Tēvs izgāja no istabas. Kamēr klusēdams stāvēju uz ceļiem pie Vassulas kājām, es lūdzos. Es daudz lūdzos viņas Ciešanu laikā. Viņa sakustējās, paskatījās uz mani un teica: Man slāpst. Dziļi aizkustināts, es atkal ar pirkstu samitrināju viņas lūpas (Jēzus lūpas). Mana sirds plūda pāri no domas, ka Jēzus vēlas mazliet mīlestības. Bija tāds prieks varēt Viņam šādā veidā pakalpot.
Pēc kāda brīža viņa sāka kustēties, it kā gribēdama apsēsties. Es mazliet pārvietojos, lai viņai būtu vieglāk piecelties. Viņa ieķērās manā rokā, lai paslietos augšup. Kad viņai beidzot izdevās piecelties, viņa bija tik vārga, ka atbalstījās pret mani. Tā es viņu kādu brīdi turēju. Biju tik pārpilns ar Jēzus ciešanu realitāti par maniem grēkiem, ka man likās es turu rokās Mūsu Kungu pēc krustā sišanas. Man šķita, ka Māmiņa Marija man ļāva nedaudz pārdzīvot lielās sāpes un lielo maigumu, ko Viņa juta pret Savu Dēlu. Uz īsu mirkli es it kā biju Marija, kura tur rokās Savu Dēlu. Es nespēju to izteikt citādi.
Vassula pakāpeniski atguvās, un es palīdzēju viņai apsēsties uz krēsla pie galda. Es viņai jautāju, vai viņa grib vēlreiz pamēģināt iedzert mazliet tējas. Viņa to gribēja, un es to viņai pagatavoju. Viņa bija tik vārga, ka nevarēja noturēt rokā tasi. Es viņai iedevu mazliet tējas karotītē. Šoreiz viņa drusku iedzēra. Šķita, ka viņa pakāpeniski atgriežas sevī.
Es atkal paskatījos pulkstenī. Bija aptuveni plkst. 13.45. Atgriezās tēvs O'Karolls un gaidīja, apsēdies uz gultas. Vassulas spēki pamazām atgriezās. Viņa likās ļoti nogurusi. Viņa beidzot izdzēra tēju un sacīja, ka viss kārtībā. Tēvs O'Karolls pajautāja, vai viņa vēlētos kaut ko ieēst pirms uzstāšanās pēcpusdienā, kas bija paredzēta plkst. 15. Viņa domāja, ka viņai vēl ir laiks ieēst mazliet zupas.
Pirms mēs izgājām no istabas, Vassula sirsnīgi apskāva tēvu O'Karollu ļoti maigs brīdis. Tad mēs devāmies uz restorānu. Šajā mirklī es parādīju Vassulai papīru, uz kura biju pierakstījis vēstījumus. Viņa izdarīja dažus labojumus un papildināja iztrūkstošo: Svētīgi miera nesēji, jo viņi tiks saukti par Dieva bērniem. Un Svētīgi nabadzīgie garā, jo viņiem pieder Debesu Valstība.
Vassulai nebija laika atpūsties starp savu Ciešanu pārdzīvojumu un uzstāšanos. Tas bija brīnums, ka viņa tik ātri atguva spēkus. Pēc steidzīgi iebaudīta launaga uzņemšanas komitejas pārstāvis viņu pavadīja uz konferenci, kurā viņa plkst. 16 runāja par Jēzus vēstījumiem.
Kristīnes Linčas stāstījums:
Es biju uzaicināta uz sanāksmi Vassulas viesnīcas istabā sestdien, 1993. gada 12. jūnijā, lai pārrunātu jautājumus par vēstījumu publicēšanu.
Mēs bijām tikko sākuši, kad Vassula kaut ko klusi pateica tēvam O'Karollam.
Tēvs piecēlās, pateica mums, ka Vassula nejūtoties labi un mēs turpināšot apspriedi viņa istabā. Džons un es piecēlāmies, un tēvs devās uz durvju pusi. Pats Kallahans bija apsēdies līdzās Vassulai un viņu atbalstīja, it kā viņa justos ļoti vārga.
Pēc tam notika kaut kas ļoti savāds. Vassula gulēja, visā garumā izstiepusies uz grīdas telpas vidū, dažu soļu attālumā no vietas, kur iepriekš bija sēdējusi. Kaut gan es uz viņu tobrīd skatījos, neredzēju viņu krītam vai saļimstam šķita, ka viņa pēkšņi atradās uz grīdas, vērdamās augšup, rokas izstiepusi gar sāniem, kājas izstieptas viena otrai blakus. Es domāju, mēs apzinājāmies, ka notiek kaut kas neparasts, jo neviens no mums nepakustējās un neizdarīja nevienu kustību, lai viņai palīdzētu. Mēs vienkārši palikām, kur bijām, un skatījāmies. Tas, kas turpinājās pusotru stundu, bija kaut kas ļoti īpašs un dīvains, un tomēr ļoti skaists. Laiks burtiski apstājās. Mēs visi vērojām, kā šis trauslais stāvs ar garajiem, gaišajiem matiem, kas bija izplūduši visapkārt pa grīdu, lēnām ieņem Kristus pozu uz Krusta. Viņas rokas lēnām pacēlās virs galvas, izveidojot 45 grādu leņķi, ceļgali bija piespiesti viens otram un nedaudz saliekti uz kreiso pusi. Pēc dažiem mirkļiem pleci un galva burtiski pacēlās pilnīgi anormālā stāvoklī, plaukstas joprojām piespiestas grīdai, tad galva noslīga uz kreisā pleca kā skulptūrās, kurās attēlots krustā pienaglotais Kristus, kad Viņa augums sabrūk un galva noslīgst uz priekšu, uz pleca.
Varēja dzirdēt klusus vaidus. Viņa palika šajā pozā ne visai ilgi. Cik ilgi to es nekad neuzzināšu. Es jutos ārpus laika un telpas. Tad viņas galva un pleci atkrita atpakaļ uz grīdas. Tas turpmāko triju stundu laikā notika vairākas reizes.
Mierīgajos periodos starp šīm krustā sišanas pozām tēvs viņai piedāvāja dzert, bet viņa atteicās. Viņš mēģināja viņai iedot mazu malciņu ledusauksta ūdens, bet viņa nespēja pacelt galvu. Trešo reizi viņa mēģināja runāt un ļoti lēnām, ar grūtībām, it kā viņas mute būtu izkaltusi un ļoti sāpīga, viņa piecas reizes izrunāja vārdus: miers, miers, miers. Es gandrīz visu laiku raudāju, ļoti spēcīgi apzinādamās savu grēcinieces stāvokli un godbijības jūtu pārņemta visa notiekošā dēļ.
Kādā noteiktā brīdī, atbrīvojusies no krustā sišanas pozas, Vassula nolaida rokas gar sāniem. Pēc mirkļa viņas maigās, brūnās acis, kas līdz šim visu laiku bija raudzījušās griestos, pievērsās mums trim viņas kājgalī. Viņas labā roka lēnām pacēlās, plaukstai izveidojot miera zīmi: īkšķis, zeltnesis un mazais pirkstiņš saliekti, rādītājpirksts un vidējais pirksts pacelti kā miera zīme. Tas atkārtojās trīs reizes viņas priekšā tur, kur stāvējām Pats, tēvs un es, un viena ļoti ilga miera zīme tika veltīta Džonam, kurš stāvēja viņai labajā pusē.
Šoreiz viņas acis, taču ne galva, pagriezās, lai uz viņu paskatītos.
Bija aizritējusi vairāk nekā stunda kopš šī neparastā notikuma sākuma, kad Vassulai pajautāja, vai viņa vēlētos, lai viņu apsēdina uz krēsla vai nogulda gultā. Viņa deva zīmi, ka jā, aizvērdama acis. Es nometos ceļos vienā pusē, Pats otrā, un mēs centāmies pabāzt savas rokas zem viņas auguma, lai paceltu šo trauslo stāvu. Es biju izbrīnīta un visai apjukusi, redzot, ka nespēju pat pabāzt pirkstus viņai zem galvas. Viņa bija kā akmens statuja, smaga, neizkustināma. Tēvs, kurš stāvēja aiz manis, nomurmināja: Tas ir pasaules grēku smagums.
